Šogad, 2021. gadā, esmu apņēmies katru dienu noskatīties pa vienai filmai, un reizi nedēļā dalīties ar saviem iespaidiem. Es neesmu profesionāls kino kritiķis, un es neesmu vēl redzējis lielāko daļu no tām filmām, kuras kinoentuziasti sauc par obligāto literatūru. Šis ir projekts, kuru es uzņēmos darīt, lai paplašinātu savu redzesloku, trenētu savas rakstīšanas prasmes un disciplīnu regulāri rakstīt.
Mana gaume filmās ir plaša, līdz ar to vienā rakstā var gadīties lasīt gan par žanra klasiku, gan par jēlām komēdijām, gan par dīvainām indie filmām. Šiem bloga ierakstiem nav struktūras, secības vai temata – šeit es rakstu par jebkuru filmu, kādu man ir bijis noskaņojums noskatīties. Es ceru, ka lielākā daļa no tām būs iepriekš neredzētas, kvalitatīvas un unikālas filmas.
Es savu mini-recenziju papildināšu ar ekrānšāviņiem, kas, manuprāt, vislabāk attēlo filmas noskaņu un vizuālo stilu, un beigās sniegšu vērtējumu ballēs no 1 līdz 5, kur:
1) Filma ir neglābjami slikta un ir vējā izmests laiks un nauda
2) Filma ir garlaicīga un ne ar ko neizceļas, un to nav vērts skatīties
3) Solīda, apmierinoša filma
4) Lieliska filma, kuru varu ieteikt noskatīties lielākajai daļai lasītāju
5) Nevainojama filma, kas tev ir jāredz nekavējoties!
Ar to tikuši galā, varam sākt ar šī gada pirmajām septiņām filmām, kuras attiecīgi es redzēju no 1. līdz 7. janvārim.
-
Akira
Kā pirmo šogad noskatīto filmu es izvēlējos leģendāro anime klasiku Akira. Esmu liels kiberpanka fans, un esmu tikpat liels animācijas fans, tāpēc tas, ka es šo kulta meistardarbu nebiju iepriekš redzējis, ir dīvainība, kas tika labota labāk vēlāk nekā nekad.
Akira ir filma, kuru vislabāk ir noskatīties vienreiz, izlasīt esejas, skaidrojumus, teorijas un citus palīgmateriālus, kas palīdz saprast, ko pie velna tu tikko noskatījies, un tad skatīties to vēlreiz. Varbūt tas bija tādēļ, ka manas kopijas subtitri brīžiem bija, teiksim, grūti saprotami, bet man radās iespaids, ka man Akira ir jāskatās vēlreiz, lai es to pilnībā saprastu un uztvertu pilnībā visas detaļas.
Akira ir vizuāli iespaidīga animācijas filma, kas ir pārpilna ar kiberpanka stilu. Tā spēj būt dinamiska un stilīga, tā spēj būt asiņaina un pārsteidzoši vardarbīga, un tā arī spēj būt šaušalīga un atbaidoša. Filmas ekselento atmosfēru papildina unikālā mūzika, kādu es nekur citur neesmu dzirdējis – tā apvieno astoņdesmito gadu sintezatorus ar japāņu kultūras instrumentiem.
Kā gan bez slavenā kadra ar motociklu?
Šī filma ir pirmavots vairākām klišejām, standartiem un konceptiem, un tās ietekme uz zinātnisko fantastiku, animāciju un filmām kopumā ir nenoliedzama. Bet, ignorējot tās vēsturisko kontekstu, jāuzdod jautājums – vai to ir vērts skatīties pēc 32 gadiem?
Jā, protams! Mūsdienu animācijas filmām ir ātrāks un vienmērīgāks temps, bet visādi citādi Akira gan audiovizuāli, gan stāsta ziņā ir unikāla pieredze, kuru es iesaku noskatīties.
Vērtējums: 4/5.
-
One Night in Bangkok
Man patīk šķirstīt straumēšanas pakalpojumu katalogus. Tu nekad nezini, ko atradīsi – nākamo kulta klasiku, apslēptu dārgakmeni vai pilnīgu katastrofu? Mani One Night in Bangkok piesaistīja trīs iemeslu dēļ. Filmas nosaukums ir atsauce uz pazīstamo Skonto-core dziesmu ar jaudīgo baslīniju no astoņdesmitajiem (kuru, diemžēl, ne reizi filmā nedzird). Plakāts ir krāsains un piesaistīja manu uzmanību ar gandrīz klišejisku neona izkārtņu spozmi.
Un, visbeidzot, filmas režisors ir taizemietis Kaos, kura portfolio ir vairākas pavisam sliktas filmas, piemēram, Tekken 2 un Ballistic:Ecks vs. Sever. Tāpēc man šķita, ka izvēle skatīties šo filmu ir win-win – vai nu es tikšu pozitīvi pārsteigts un iepazīšos ar Taizemes kino, vai arī filma būs tik slikta, ka par to varēs sirsnīgi pasmieties.
Diemžēl One Night in Bangkok pieļauj lielāko nāves grēku, kādu vien filma var pieļaut – tā ir garlaicīga. Filma sevi pozicionē kā psiholoģisku trilleri, kurā taksometra šofere pamazām saprot, ka pasažieris, ko viņa vadā apkārt pa Bangkoku, ir sērijveida slepkava.
Filma sastāv no divu veidu ainām. John Wick stila slepkavību sekvencēm, un lēniem, šķietami mūžīgiem dialogiem zilā Volvo, kas brauc pa tumšajām Bangkokas ielām. Aktieri nav slikti, bet dialoga kvalitāte nav pietiekami laba, lai noturētu skatītāja interesi. One Night in Bangkok šķiet kā mikslis starp Collateral un John Wick, bet tā neliek galdā nevienu iemeslu, lai skatītos tieši šo filmu, nevis abas minētās.
Vērtējums: 2/5.
-
Knives Out
Knives Out ir viena no tām filmām, kurā katra – pilnībā jebkura – detaļa ir Čehova šautene, un kad tās visas sāk savienoties kopā, uz manas sejas rodas līdz ausīm izstiepts smaids. Tāpat, humora un dažviet mūsdienu satīras apvīta, filma visā tās garumā uzturēja spriedzi, neziņu un vēlmi saņemt atbildes. Un, kad filma tās sniedza, gandarījums bija pelnīts un neviltots.
Tāpat Knives Out ļāva Danielam Kreigam pierādīt, ka viņš nav tikai Džeimss Bonds, Krisam Evansam pierādīt, ka viņš nav tikai Kapteinis Amerika, un režisoram Raienam Džonsonam pierādīt, ka viņš nav vainīgs pie tā, ka The Last Jedi bija pilnīga katastrofa. Šīs filmas režija un stāsts ir necauršaujami cieši, un visi aktieri, it īpaši Kreigs, dod ideālu sniegumu.
Es arī vēlētos veltīt labus vārdus kostīmu dizainam, scenogrāfijai un koloristiem. Knives Out ir vizuāli patīkama filma, kuru ir prieks skatīties. Aktieru tērpi pievērsa manu uzmanību, un izmantotie rekvizīti, piemēram, iMac G5, ThinkPad T61 vai BMW E9, deva varoņiem papildu raksturu.
Knives Out ir Šerloka un Puaro stila mistērija, kura visas savas divas stundas bija saistoša, interesanta un izklaidējoša. Un Daniels Kreigs ir lielisks aktieris ārpus ierastās 007 lomas.
Vērtējums: 4/5.
-
Free Solo
Šī dokumentālā filma seko līdzi Aleksam Honoldam un viņa mēģinājumam sasniegt Elkapitana (kalna, kurš mums vairāk pazīstams kā Mac OS X 10.11 fona attēls) virsotni Free Solo stilā – bez palīgaprīkojuma, tikai ar savām rokām un kājām. Paslīd kāja, un krīti divus kilometrus pretī garantētai nāvei. Nu nezinu – ja es gribu ķert adrenalīnu, es tā vietā iesniedzu savus augstskolas darbus piecas minūtes pirms termiņa beigām.
Lai gan filma fokusējas uz Aleksa kāpienu šajā kalnā, man patika tas, ka pirms tam tika izpētīta Aleksa personība. Cik trakam jābūt cilvēkam, lai nodarbotos ar Free Solo kāpšanu? Kāda ir ikdienas dzīve šādam neprātim? Kā Aleksa atkarība no adrenalīna ietekmē viņa attiecības ar saviem draugiem, mammu un draudzeni?
Pats kāpiens bija viena no saspringtākajām ainām, kādu jebkad esmu redzējis dokumentālajā filmā. Protams, ka no NatGeo ir sagaidāmi lieliski skati, un šajā filmā izmantotā sinerģija starp bijību ieviesošajiem platleņķa kadriem un Aleksa tuvplāniem attēloja šo kāpienu tik elpu aizraujoši, ka izjutu vertigo, sēžot pie sava datora monitora.
Ja man Free Solo nebūtu ieteikta, es pats to nebūtu izvēlējies skatīties, jo lielākā daļa sporta dokumentālo filmu mani garlaiko. Labi, ka es to noskatījos, jo tā ir iespaidīga filma par unikālu personību un varenu sasniegumu. Tā ir pelnījusi Oskaru un citus apbalvojumus, ko ir saņēmusi.
Vērtējums: 4/5.
-
Princess Mononoke
Šī gada 5. janvārī leģendārajam japāņu animatoram Hajao Mijadzaki aprit 80 gadi, tāpēc tam par godu izlēmu noskatīties Studio Ghibli filmu, kuru es jau ilgu laiku biju vēlējies noskatīties, bet nebiju paguvis atrast laiku. Princess Mononoke ir viena no visslavenākajām japāņu animācijas filmām, un tā, manuprāt, ir jāredz jebkuram.
Teikt, ka katrs kadrs no šīs elpu aizraujošās filmas ir tik skaists, ka jebkurā filmas brīdī var nospiest PrintScreen pogu un iegūt jaunu fona attēlu, ir liekvārdība, kuru var aizstāt ar vienkāršu tā ir Studio Ghibli filma. Māksla, apvienojumā ar apburošo mūziku, teicamajiem skaņas efektiem un emocionālo stāstu, liek Princess Mononoke, tieši tāpat kā Spirited Away, kļūt par maģisku pieredzi. Man grūti izlemt, kura no šīm Mijadzaki filmām man šķiet labāka, tāpēc iesaku noskatīties abas.
Katrs no šīs filmas var paņemt savu vēstījumu, un pašos pamatos tas ir konflikts starp dabu un cilvēku, un šī tēma ir aktuālāka nekā jebkad. Cilvēks vēl aizvien iznīcina dabu – izcērt mežus, izmedī retas sugas, piesārņo gaisu un ūdeni – īstermiņa vajadzību un mantkārības apmierināšanai. Tajā pat laikā šajā filmā nav labo un ļauno – skatītājs var empatizēt ar visām konflikta pusēm.
Vērtējums – 5/5
-
The Departed
Nepārtraukta spriedze divarpus stundu garumā. Policija cenšas iefiltrēties īru noziedznieku bandā, savukārt īri paši ir iefiltrējušies policijā. Kurš pirmais atklās otru – DiKaprio vai Mets Deimons?
Es atzīšos – es par The Departed uzzināju tikai pēc Simpsonu epizodes “The Debarted”, kas tiešā veidā parodēja šo filmu. Man nav ne jausmas, kā es nebiju dzirdējis par Departed iepriekš, bet labāk vēlāk nekā nekad.
Visi aktieri – Leo, Deimons, Valbergs un it īpaši Nikolsons – tēlo uz pilniem apgriezieniem, un tās stils, apvienojumā ar ekselento mūziku, padara šo filmu unikālu. Šī ir ekselenta Skorsēzes filma, un tas nozīmē ļoti daudz, kad runājam par režisoru, kura portfolio ir Taxi Driver, Goodfellas un The Irishman.
Vērtējums: 4/5.
-
Olympus Has Fallen
Es šo bojeviku noskatījos, iespaidojoties no 6. janvāra notikumiem, kad Donalda Trampa atbalstītāji, protestējot pret vēlēšanu rezultātiem, ielauzās Vašingtonas Kapitolijā. 2013. gadā filmas scenārijs – teroristu ielaušanās valdības iestādē – likās neticams, jo kā gan visvarenākajā pasaules valstī kaut kas tāds jel varētu notikt? Tagad šī filma ir neticama, jo, kā izrādās, ziemeļkorejiešu teroristiem nav nepieciešams nolaupīt AC130 un veikt organizētas infiltrācijas operācijas, jo policisti MAGA ļaužus burtiski ielaida iekšā Kapitolijā.
Šis nekādā gadījumā nav film d’auteur, bet, vērtējot to pēc izslēdz smadzeni un izbaudi eksplozijas žanra standartiem, tas ir izklaidējošs un solīds bojeviks. Džerards Batlers kā mūsu galvenais varonis, Ārons Ekharts (Hārvijs Dents no The Dark Knight) kā prezidents, un Gordons Frīmens kā prezidenta p.i. savas lomas tēlo harizmātiski, un, par spīti tam, cik absurda šī filma brīžiem spēj būt, tomēr radīja pietiekamu emocionālo saikni, lai filmas beigās liktu skatītājam aiz triumfa izsaukties “MURICA, F*** YEAH!”.
Man nepatika tas, ka šī filma uzskatīja par nepieciešamu konstanti palielināt spēles likmes. Vispirms tika veikts iebrukums Baltajā namā, un prezidents paņemts par ķīlnieku. Tas jau ir nopietni. Bet tad bezgalīgi ļaunais ļaundaris sāka draudēt ar kodolraķetēm. Un tā tālāk, un tā tālak. Kāpēc? Šāda konstanta likmju paaugstināšana, tā vietā, lai radītu lielāku spriedzi, sasniedza pretējo efektu, liekot smieties no situācijas absurditātes. Tāpat dažviet piekliboja vizuālie efekti, jo filma tika uzņemta Luiziānā, nevis Vašingtonā.
Šī filma nav slikts veids, kā pavadīt slinku sestdienas pēcpusdienu ar sešpaku Cēsu Light. Labi aktieri, intensīvas apšaudes – savu uzdevumu šī filma pilda.
Vērtējums – 3/5.
